Zarasai (poļu val. Jeziorosy) – pilsēta, kas piederēja Viļņas bīskapa muižai, kuras muiža kādreiz atradās Zarasas ezera Lielajā salā.

Viļņas bīskapa muiža tika izveidota 14. gadsimta beigās, tūlīt pēc Lietuvas kristianizācijas, kad 1387. gada 17. februārī Lietuvas lielkņazs Jogaila ziedoja Tauragnai pili kopā ar tās apgabalu, Labanoras un Molētai ciemiem, kā arī citām teritorijām, lai atbalstītu topošo Viļņas bīskapiju. Vēlāk šim plašajam īpašumam tika pievienots arī Salakas apgabals un Zarasai.

Lai gan Zarasai vēstures avotos tiek minēta tikai no 1516. gada, tiek uzskatīts, ka pilsēta pastāvēja jau 15. gadsimta pēdējā ceturksnī. Aptuveni tajā pašā laikā Zarasas ezera Lielajā salā, iespējams, tika izveidota Viļņas bīskapam piederošā muiža. Tomēr informācija par muižas pastāvēšanu ir iegūta no daudz vēlākiem dokumentiem, kas sastādīti laikā, kad tā jau bija nonākusi pagrimumā.

1721. gadā Zarasu muižas inventāra sarakstā minēts, ka ēkas uz salas bija vecas un avārijas stāvoklī, tāpēc ir ļoti ticams, ka vecā Zarasu muižas teritorija tika iznīcināta 1655.–1661. gada karā ar maskaviešiem un zviedriem un vēlāk atjaunota.

1731. gadā Viļņas bīskapa Jona Zenkoviča muižas inventāra sarakstā Zarasu vojevodiste tika pieskaitīta Salakas apgabalam (administratīvajai vienībai), un ēkas uz salas tika dēvētas par „folvarku” — mazāku muižas saimniecības vienību, kurā zemnieki veica piespiedu darbu uz apstrādātajām zemēm. Šajā dokumentā ir iekļauts savam laikam diezgan detalizēts šīs vietas apraksts:

„Folvark bija uzcelts uz salas Zarasas ezerā, norobežots ar vecu žogu. Tur atradās veca pārrauga māja, kas bija pārklāta ar šindeļiem [koka dakstiņiem] un kurai bija nepieciešams remonts. Visas durvis bija uz eņģēm, logi bija veci un izsisti; iekšā atradās vecas krāsnis no pelēkām flīzēm, divas priedes soli un viens liepas koka galds; priekšā pārrauga mājai stāvēja veca klēts, kas bija pārklāta ar šindeļiem; staļlis ar šindeļiem apklātām malām un salmu jumtu, kura galā atradās klēts bez jumta; tur bija arī labības klēts ar žāvēšanas klēti, kas bija pārklāta ar salmiem, un vārti uz eņģēm. Pie ezera atradās pirtis ar priekštelpu; uz neliela paugura bija dārzeņu noliktava, kas pārklāta ar šindeļiem, un nesen uzcelta priekštelpa. No pilsētas puses bija ierīkota prāmja pāreja ar [liepu] mizas virvi, ko izmantoja, lai nokļūtu līdz folvarkam. Uz salas bija aramzeme, kur varēja apsēt apmēram 20 muciņas [graudu], kā arī mežs, bet pļavas tur nebija.”

1777. gadā tika sastādīts Viļņas bīskapa Ignācija Jakuba Massalska Salakas muižas inventāra saraksts, kā arī muižas plāns, kurā bija shematiski attēlota folvarkas atrašanās vieta Zarasas ezera Lielās salas austrumu daļā (poļu val. folvark Ostrów).

Folvark pilnībā izzuda 18. gadsimta beigās. Tiek uzskatīts, ka tas tika iznīcināts 1794. gada sacelšanās laikā, kad pēc sadursmes ar Viļņas bīskapu tika izlaupīti viņa īpašumi (līdz 1796. gadam uz salas bija palikuši tikai apstrādāti lauki). Pēc Polijas–Lietuvas kopvalsts sadalīšanas tika sadalīti arī Viļņas bīskapa īpašumi. 1797. gada 6. februārī pēc cara rīkojuma Salakas muiža kopā ar Zarasai nonāca Viļņas civilgubernatora jurisdikcijā.

20. gadsimta vidū, nolīdzinot pauguru Zarasas ezera Lielās salas austrumu daļā, tika uzcelts dambis un izbūvēts dzelzsbetona tilts. Vēlāk uz salas tika ierīkota brīvdabas skatuve, hipodroms, asfaltēts ceļš un pilsētas apstādījumu stādu audzētava (kur audzēja pat valriekstu kokus). Šodien sala ir kļuvusi par galveno sporta un kultūras pasākumu norises vietu, turklāt tajā atrodas arī galvenā pilsētas pludmale.

Lai gan Zarasas ezera Lielā sala ir ļoti apmeklēta un tās ainava ir ievērojami mainījusies, tā ir bagāta ar bioloģisko daudzveidību: tajā aug daudz koku, kas sasnieguši dabisko briedumu, salas centrālajā daļā mīt krustveida genciāna (Gentiana cruciata), kas iekļauta Lietuvas Sarkanajā grāmatā, bet netālu esošajā purvainajā biotopā ir novērota ugunsvēdera krupja (Bombina bombina) klātbūtne, kā arī retu vaboļu — eremīta vaboles (Osmoderma barnabita) un Eiropas ozola koksnes vaboles (Xestobium rufovillosum) — darbības pazīmes.

Zarasai ir ezeriem ieskauta pilsēta Lietuvas ziemeļaustrumos, kas izceļas ar gleznainu ainavu, bagātu dabu, salām un plašu aktīvās atpūtas iespēju klāstu. Pilsēta atrodas uz paugura, ko ieskauj septiņi ezeri, tādējādi ūdens un daba ir neatņemama Zarasai identitātes sastāvdaļa.

Zarasai ir pievilcīga galamērķa vieta gan mierīgai atpūtai dabā, gan aktīvai brīvā laika pavadīšanai. Pilsētā un tās apkārtnē apmeklētāji var izbaudīt pastaigu takas, apbrīnot ezeru ainavas, peldēties, makšķerēt, braukt ar kajaku vai izpētīt apkārtni, izmantojot citus ūdens transportlīdzekļus. Zarasai reģions piedāvā arī iespējas iepazīt tā kultūras un dabas mantojumu, tostarp vēsturiskas vietas, muižas, muzejus, baznīcas un citas interesantas vietas.

Viens no pilsētas simboliem ir Zarasas ezera Lielā sala. Tā ir sala ar senu apdzīvotības vēsturi, kas sniedzas vairākus gadsimtus atpakaļ. Vēstures avoti liecina, ka uz salas kādreiz atradās Viļņas bīskapiem piederoša muiža, bet vēlāk sala bija apdzīvota un tika izmantota lauksaimniecībai. Pirms tilta uzcelšanas uz salu varēja nokļūt tikai ar laivu vai plostu. 20. gadsimta vidū sala arvien vairāk tika pielāgota pilsētas vajadzībām — tur tika uzbūvēts tilts, izveidota brīvdabas skatuve, zirgu skriešanās trase, bruģēts ceļš un dendrārijs.

Šodien Lielā sala ir viena no galvenajām sporta, kultūras, atpūtas un pasākumu norises vietām Zarasos. Tajā atrodas pilsētas galvenā pludmale, veselības taka, bērnu rotaļu laukums un tiek piedāvātas dažādas ar ūdeni saistītas aktivitātes. Vasaras sezonā salā darbojas kafejnīcas, bet visa gada garumā notiek dažādi kultūras un atpūtas pasākumi. Sala ir arī iecienīta vieta aktīvai atpūtai un ūdens aktivitātēm.

Tomēr salas kā atpūtas vietas nozīme nav tās vienīgā izcilā iezīme. Lielo salu raksturo arī bagātā bioloģiskā daudzveidība un vērtīgās mitrāju biotopu teritorijas. Neskatoties uz to, ka sala tiek intensīvi apmeklēta un tās ainavu ievērojami ietekmējusi cilvēka darbība, tajā aug vecie koki, kā arī sastopamas retas augu un dzīvnieku sugas. Salas centrālajā daļā aug krustveida genciāna (Gentiana cruciata), kas iekļauta Lietuvas Sarkanajā grāmatā. Blakus esošās mitrāju biotopu teritorijas nodrošina piemērotus apstākļus ugunsvēdera krupim (Bombina bombina), turklāt ir novērotas arī retu vaboļu sugu darbības pazīmes.

Salas dabas vēsture slēpjas arī zem tās virsmas. Ģeoloģiskie pētījumi liecina, ka daļās no bijušās zirgu skriešanās trases teritorijas atrodas dabīgi mitras zonas, biezi kūdras un sapropēla slāņi. Dažās vietās kūdras slānis ir biezāks par 10 metriem. Šie slāņi liecina par mitrāju veidošanās ilgo vēsturi un bijušo ezera vidi. Gruntsūdens līmenis šajā teritorijā ir cieši saistīts ar Zarasas ezera ūdens līmeni, kas nozīmē, ka mitras vides apstākļi ir šīs teritorijas dabiska iezīme.

Šī mijiedarbība starp dabu un cilvēka darbību ir īpaši svarīga „UrbUmbrella” projekta kontekstā. Projekta mērķis nav nodalīt mitrāju no cilvēkiem, bet gan atrast veidus, kā to aizsargāt, vienlaikus radot iespējas cilvēkiem atklāt un atbildīgi baudīt šo dabas vidi.

Projekta ietvaros tiks atjaunota un uzturēta aptuveni 9,82 hektāru liela mitrāju teritorija Zarasas ezera Lielajā salā. Tiks īstenoti biotopu atjaunošanas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas pasākumi, veikta veģetācijas apsaimniekošana, pļavu biotopu uzturēšana, izveidotas bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgas teritorijas, uzstādītas ziemas patversmes abiniekiem un ligzdošanas kastes, kā arī uzturēti vērtīgi koki.

Teritorijas ilgtermiņa apsaimniekošanai tiks iegādāta īpaša daudzfunkcionāla amfībiju purva uzturēšanas mašīna. Tā ļaus efektīvāk uzturēt purvu, tostarp iznīcināt lieko ūdens veģetāciju un niedres, kā arī kopt krastus un atklātos ūdens laukus. Tiks uzstādīti arī informācijas stendi un apmeklētāju infrastruktūra, lai palīdzētu sabiedrībai labāk iepazīt un izprast Lielās salas dabas vērtības.

Zarasai un Lielā sala ir vieta, kur daba, ūdens, pilsētas dzīve un vēsture saplūst vienā ainavā. Projekta „UrbUmbrella“ mērķis ir saglabāt šo unikālo līdzsvaru nākotnei, atjaunojot mitrāju ekosistēmas, aizsargājot bioloģisko daudzveidību un nodrošinot iedzīvotājiem vairāk iespēju iepazīt pilsētas dabas mantojumu.