Blīvā skābene ir daudzgadīgs, 60–150 cm augsts, lielus cerus veidojošs augs ar resniem, zarainiem sakneņiem. Viens augs spēj saražot līdz pat 4000 sēklām, kuras saglabā dīgtspēju vairākus gadus. Blīvā skābene ir svešzemju suga, kuras dabiskais izplatības areāls ir Eiropas dienvidaustrumos un Rietumāzijā. Centrālajā un Ziemeļeiropā blīvā skābene sāka izplatīties 19. gs. beigās, bet visstraujāk – no 20. gs. vidus. Latvijā suga pirmo reizi reģistrēta 1920. gadā. Tiek uzskatīts, ka suga nokļuvusi Latvijā nejauši. Blīvā skābene ārpus sākotnējā izplatības areāla ievazāta ar graudiem, graudzāļu sēklu materiālu no Krievijas, gan ievesta nejauši, attīstoties kravu transportam. Mūsdienās šī suga ir iedzīvojušās dabiskās vai daļēji dabiskās pļavās, kur nomāc vietējos, it īpaši zemos pļavu augus. Šī suga samazina pļavu saimniecisko vērtību, jo to neēd mājdzīvnieki. Suga spēj pielāgoties samērā daudzveidīgiem ekoloģiskajiem apstākļiem – tā sastopama gan dabiskajam areālam līdzīgos apstākļos mēreni mitros zālājos, gan ruderālos biotopos, ceļmalās un dzelzceļa malās stipri pārmainītās augtenēs.