Izskats:
Pieauguša dzīvnieka muguras bruņas (karapakss) var sasniegt līdz 21 centimetra garumu. Bruņurupuča svars var sasniegt 1,5 kilogramus. Mūsu ziemeļu klimatā dzīvojošie īpatņi parasti ir ļoti tumši – to bruņas, galva un kājas ir melnas vai tumšpelēkas, rotātas ar sīkiem, dzeltenīgiem plankumiņiem.

Aukstasiņu dzīvnieks:
Tāpat kā visiem rāpuļiem, arī purva bruņurupucim ir nepieciešams ārējs siltums. Tie stundām ilgi nekustīgi guļ un sildās saules staros uz koku stumbriem, zariem vai zāles ciņiem, kas paceļas virs ūdens.

Ilgdzīvotājs un lēnaudzējs:
Eiropas purva bruņurupucis ir patiesi ilgmūžīgs – tas var nodzīvot pat 70 līdz 120 gadus. Mūsu vēsajā klimatā tie attīstās ļoti lēni un ģimenes pieaugumu sāk plānot tikai ap 20 gadu vecumu.

Ēdienkarte:
Purva bruņurupuči ir lieliski peldētāji un nirēji, kas ūdenī medī gliemežus, kukaiņu kāpurus, ūdensvaboles un sliekas. Dažkārt tie apēd arī pa kādai vardei vai nelielai zivtiņai, taču mēdz mieloties arī ar augiem.

Dzīvesvieta:
Šie bruņurupuči priekšroku dod stāvošam ūdenim vai lēnai straumei. Tie apdzīvo seklus, ar augiem bagātīgi aizaugušus ezerus, dīķus un bebru uzpludinātus kanālus.

Ziemošana:
Latvijas garās un aukstās ziemas bruņurupuči pavada ziemas guļā. Tie ierokas ūdenstilpes dūņainajā dibenā un guļ zem ledus no oktobra līdz pat aprīļa beigām vai maija sākumam.

Olu dēšana sauszemē:
Vasaras sākumā mātītes dodas meklēt saulainus, smilšainus paugurus, kas var atrasties pat kilometru tālu no ūdens. Tur tās izrok 8-16 cm dziļu bedrīti un izdēj 5 līdz 18 baltas olas. Mazuļi izšķiļas rudenī, bet visbiežāk uzreiz ārā nelien – tie pārziemo ligzdā pazemē un virszemē parādās tikai nākamajā pavasarī.

Sarkanās grāmatas iemītnieks:
Latvijā šī suga ir ārkārtīgi reta un iekļauta Sarkanās grāmatas 0. kategorijā (izmirusi suga), kā arī tiek stingri aizsargāta visā Eiropā. Pašlaik Latvijā nav zināma neviena pilnīgi stabila un liela populācija, pārsvarā tiek novēroti atsevišķi izdzīvojušie īpatņi.

Unikāla ģenētika:
mūsu bruņurupuči tūkstošiem gadu laikā ir īpaši pielāgojušies skarbajiem ziemeļu apstākļiem. Saglabājot tos šeit, mēs palīdzam saglabāt visas pasaules sugas ģenētisko daudzveidību un uzturēt līdzsvaru mūsu vietējās ekosistēmās.

Lai gan purva bruņurupucis izskatās pasargāts savās bruņās, dabā tam uzglūn daudz briesmu:

Dzīvesvietu iznīcināšana:
Dīķu un purvu nosusināšana (meliorācija), krastu izpļaušana un mežu izciršana atņem bruņurupučiem mājvietas un drošas vietas olu dēšanai.  

Satiksme:
Ceļu būvniecība sašķeļ to teritorijas. Migrējot bruņurupuči ir lēni, un tiem nav dabiskas aizsargreakcijas pret automašīnām, tādēļ tie bieži iet bojā uz ceļiem. 

Plēsēji un svešas sugas:
Olas un mazuļus izēd mežacūkas, lapsas, kā arī cilvēku ievestie un dabā savairojušies plēsēji – jenotsuņi un Amerikas ūdeles. Papildu draudus rada eksotiskie mājas bruņurupuči (piemēram, sarkanausu bruņurupucis), kurus cilvēki neapdomīgi izlaiž dabā. Tie ir barības konkurenti un pārnēsā mūsu bruņurupučiem nāvējošas slimības.

Cilvēku rīcība:
Kūlas dedzināšana, iekļūšana zvejnieku tīklos (kur dzīvnieki noslīkst) un apzināta bruņurupuču nelegāla ķeršana nešanai uz mājām ir nopietns drauds.

Valsts mērogā darbojas speciāls Sugas aizsardzības plāns – pētnieki apzina dzīvotnes, pielāgo dīķus un mežmalas dzīvnieku vajadzībām, kā arī audzē mazuļus nebrīvē (piemēram, Latgales zoodārzā), lai vēlāk tos atgrieztu savvaļā.